Referendums par Apvienotās Karalistes dalību Eiropas Savienībā
| Vai Apvienotajai Karalistei jāpaliek Eiropas Savienības loceklei vai arī jāpamet Eiropas Savienība? | ||
|---|---|---|
| Izvēle | Balsis | Procents |
 Par ES pamešanu
|
17 410 742 | 51.89% |
| Par palikšanu ES | 16 141 241 | 48.11% |
| Derīgas vēlēšanu zīmes | 33 551 983 | 99.92% |
| Nederīgas vēlēšanu zīmes | 25 359 | 0.08% |
| Kopā | 33 577 342 | 100.00% |
| Vēlētāju aktivitāte | 72.21% | |
| Vajadzīgā vēlētāju aktivitāte | 50% | |
| Elektorāts | 46 501 241 | |
| Avots: www | ||
Referendums par Apvienotās Karalistes dalību Eiropas Savienībā (angļu: United Kingdom European Union membership referendum) bija referendums par Apvienotās Karalistes (AK) palikšanu vai izstāšanos (tā saukto Brexit) no Eiropas Savienības. Referendums notika 2016. gada 23. jūnijā, vairums no vēlētājiem nobalsoja par Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības.[1] Izstāšanās notika 2020. gada 31. janvāra naktī.
Balsstiesīgie
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Referendumā varēja piedalīties Apvienotās Karalistes pilsoņi, Apvienotajā Karalistē un Gibraltārā dzīvojošie Īrijas un Britu Sadraudzības valstu (Austrālijas, Bangladešas, Dienvidāfrikas, Indijas, Kanādas, Jaunzēlandes, Jamaikas, Pakistānas u.c.) pilsoņi, kā arī tie Apvienotās Karalistes pilsoņi, kas dzīvo ārvalstīs mazāk nekā 15 gadus. Referendumā nedrīkstēja piedalīties Apvienotās Karalistes Kroņa īpašumu pilsoņi.
Referenduma jautājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sākotnēji aktā tika piedāvāts jautājums “Vai Apvienotajai Karalistei jāpaliek Eiropas Savienības loceklei?” Iespējamās atbildes: “Jā” vai “Nē”. Komisija vēlāk piedāvāja citu jautājuma formulējumu: “Vai Apvienotajai Karalistei jāpaliek Eiropas Savienības loceklei vai arī jāpamet Eiropas Savienība?”, kurš tika pieņemts 2015. gada septembrī pirms trešā lasījuma parlamentā. Iespējamie varianti: “Palikt Eiropas Savienības loceklei” vai “Izstāties no Eiropas Savienības”.
Iznākums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Referendumā visā Apvienotajā Karalistē un Gibraltārā piedalījās 33 578 016 (72,21%) no reģistrētajiem balsstiesīgajiem. Par ES pamešanu nobalsoja 17 410 742 (51,89%), bet par palikšanu ES 16 141 241 (48,11%) vēlētāju. Par palikšanu ES nobalsoja vairums Skotijas, Ziemeļīrijas un Gibraltāra vēlētāju:[2]
| Zeme | Dalība (%) |
par palikšanu | par pamešanu | ||
|---|---|---|---|---|---|
| skaits | % | skaits | % | ||
| Anglija | 73,0 | 13 266 996 | 46,6 | 15 188 406 | 53,4 |
| Skotija | 67,2 | 1 661 191 | 62,0 | 1 018 322 | 38,0 |
| Velsa | 71,7 | 772 347 | 47,5 | 854 372 | 52,5 |
| Ziemeļīrija | 62,7 | 440 707 | 55,8 | 349 442 | 44,2 |
| Gibraltārs | 83,5 | 19 322 | 95,9 | 823 | 4,1 |
| Kopā | 72,21 | 16 141 241 | 48,11 | 17 410 742 | 51,89 |
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Referenduma pirmssākumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Piederība Eiropas Savienībai bija strīdīgs jautājums jau 1973. gadā,[3] kad Lielbritānija kļuva par Eiropas Ekonomikas kopienas dalībnieci, kas ir Eiropas Savienības priekštece. 2013. gadā Deivids Kemerons apsolīja, ka gadījumā, ja konservatori uzvarēs 2015. gada parlamenta vēlēšanās, Lielbritānijas valdība veidos pārrunas, kurās tiks lemts par izdevīgākiem nosacījumiem dalībai Eiropas Savienībā, un pēcāk tiks veikts referendums par piederību Eiropas Savienībai.[4]
Eiropadomes sapulcē 2016. gada 20. februārī Deivids Kamerons paziņoja, ka viņš atbalsta Apvienotās Karalistes palikšanu Eiropas Savienībā un referendums par to tiks noturēts 23. jūnijā. Tajā pat laikā citām partijām tika dota atļauja nepiekrist premjerministra teiktajam un piedalīties kampaņā, kura atbalsta Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības.[5]
Aptauju rezultāti
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kopš 2010. gada veiktās sabiedriskās domas aptaujas liecināja, ka PRET Apvienotās Karalistes (AK) palikšanu ES noskaņoto britu vēlētāju īpatsvars maksimumu sasniedza Grieķijas parādu krīzes sākumā 2012. gada novembrī, kad par AK izstāšanos balsotu 56%, bet par palikšanu tikai 30% aptaujāto. 2014. gada marta aptauja liecināja par vienādu PAR (41%) un PRET (41%) balsotāju īpatsvaru. Toties pēc Kemerona sekmīgajām sarunām ar ES 2015. gada jūnijā PAR balsotāju skaits pieauga līdz 43%, bet PRET balsotāju īpatsvars samazinājās līdz 36%. Tomēr kopš 2016. gada maija beigām, kad tika paziņoti pēdējie dati par AK ieceļojušo imigrantu skaitu, vēlētāju aptaujas pārsvarā liecina par to, ka PRET palikšanu ES noskaņoto vēlētāju īpatsvars bija par 1-7% lielāks nekā PAR palikšanu balsotāju īpatsvars, bet neizlēmušo īpatsvars svārstījās starp 3% un 13%.
Analīzes liecināja, ka PAR palikšanu ES pārsvarā balsotu jaunāki vēlētāji, bet viņu starpā nebija dzimumu atšķirību. Augstāks eiroskepticisms bija konstatējams pārsvarā vēlētājiem ar zemākiem ienākumiem un konservatīviem uzskatiem. Pilsētu iedzīvotāji ar lielāku studējošo un mācībspēku īpatsvaru bija vairāk PAR palikšanu ES noskaņoti. PAR palikšanu ES bija vairumā noskaņoti Londonas, Skotijas, Velsas, Ziemeļīrijas un Gibraltāra balsotāji. 2016. gada sākumā veiktā aptauja dažādās ES valstīs liecināja, ka PAR Apvienotās Karalistes palikšanu ES noskaņoto īpatsvars visās ES valstīs bija krietni lielāks nekā PRET noskaņoto īpatsvars. Piemēram, Latvijā 58% aptaujāto bija PAR, 9% PRET, bet 33% bija vienalga (Igaunijā 65%, 8%, 28%; Lietuvā 78%, 6%, 16%).[6]
Pēc rezultāta paziņošanas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Deivids Kemerons savā runā nākamajā dienā pēc referenduma paziņoja, ka Lielbritānija var izdzīvot ārpus Eiropas Savienības un ir jāatrod pats labākais risinājums, tomēr viņš pats ir nolēmis atkāpties no amata nākamajā Konservatīvo partijas sanāksmē 2016. gada oktobrī. Kā viņa iespējamais pēctecis premjera krēslā tiek nosaukts viens no Brexit kampaņas vadītājiem Boriss Džonsons. Lielbritānijas Neatkarības partijas līderis Naidžels Faražs paziņoja, ka referenduma diena ir kļuvusi par Apvienotās Karalistes neatkarības dienu un paredzēja, ka drīzumā līdzīgi balsojumi notiks arī citās valstīs. Skotijas valdības vadītāja Nikola Stērdžena neizslēdza, ka drīzumā varētu notikt vēl viens referendums par Skotijas neatkarību, jo tās iedzīvotāji vēlas palikt Eiropas Savienībā.[7]
Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers, Eiropadomes prezidents Donalds Tusks, Eiropas Parlamenta prezidents Martins Šulcs un Nīderlandes premjerministrs Marks Rite mudināja Lielbritāniju uzsākt sarunas par bloka pamešanu pēc iespējas drīzāk, jo jebkāda kavēšanās nevajadzīgi paildzinātu neskaidrību.[8]
Latvijas Republikas Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs pauda uzskatu, ka referenduma iznākums būtiski ietekmēs Lielbritānijas politiku un arī ES tālāko attīstību, ir jākoncentrējas uz tālāko rīcību un nekādā gadījumā nedrīkst ļauties panikai.[9]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 'Brexit': Briti nobalsojuši par izstāšanos no ES delfi.lv, 2016. gada 24. jūnijā
- ↑ BBC News skatīts 2016. gada 25. jūnijā
- ↑ «Britain and the EU: A long and rocky relationship». 2014. gada 1. apr. – caur www.bbc.com.
- ↑ Cameron pledges referendum on EU membership. 2013. gada 23. janv..
- ↑ «EU referendum: Cameron sets June date for UK vote». 2016. gada 20. febr. – caur www.bbc.com.
- ↑ «'You Should Hear What They Say About You' – what our European neighbours think of Britain and the EU» (English). 2016. gada 17. februāris. Skatīts: 2016. gada 17. jūnijs.
- ↑ Kamerons pēc «Brexit» paziņo par atkāpšanos no premjera amata Andris Lācars, Artjoms Konohovs, lsm.lv ziņu redakcija, 2016. gada 24. jūnijā
- ↑ Junkers vēlas ātru Lielbritānijas izstāšanos no ES delfi.lv, 2016. gada 24. jūnijā
- ↑ Ārlietu ministrs Rinkēvičs: «Brexit» — medusmaize radikāļiem; ES nedrīkst ļauties panikai lsm.lv, 2016. gada 24. jūnijā
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu] | Šis ar Apvienoto Karalisti saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |